Pirts tradīcija Latvijā

Pirts tradīcija Latvijā ir iekļauta Latvijas nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā.

Pirts tradīcijai Latvijā ir vairākas raksturīgas iezīmes. Pirmkārt, tā ir pati pirtī iešana un pirtošanās, pārmantots zināšanu un prasmju kopums, kuru praktizē Latvijas ģimenēs jau no sendienām. Latviešu tradicionālā pirts ir “slapjā” pirts, kur dažādos veidos notiek mazgāšanās un pēršanās ar augiem nolūkā attīrīt ķermeni, uzturēt veselību un labsajūtu , dziedināties un atpūsties, izmantojot uguns doto karstumu, ūdeni tā dažādajās formās un temperatūrās, Latvijas augus un dabas veltes, un rāmo pirts būšanu ģimenes lokā.

Nereti tautā pirti mēdz dēvēt par “ķermeņa, gara un dvēseles dziednīcu”, jo pirts norises palīdz cilvēkam saglabāt labsajūtu un harmoniju saskaņā ar dabas ritmu. Otrkārt, pirts ir speciāla ēka vai telpa ar pērtuvi, kas aprīkota ar lāvu/-ām un pirts krāsni ar akmens krāvumu, kas tiek kurināta ar malku, lai pērtuve būtu piemērota pirts tradīcijas praktizēšanai.

Pirts ir netulkojams vārda apzīmējums senču tradīcijai.

Vairāk par pirts mantojumu lasi šeit.