Pirts mantojums

Pirts tradīcija Latvijā ir mūsu tautas dārgums un kopēja vērtība, kas saudzējama, sargājama un saglabājama nākamajām paaudzēm, lai arī mūsu bērni un bērnu bērni varētu godāt šo seno, dainās apdziedāto tradīciju un labpatikā baudītu pirti.

Pirts, visupirms, ir nozīmīgs latviešu kultūrvēsturisku tradīciju kopums ķermeņa attīrīšanai, aizsardzībai, dziedniecībai, veselības uzturēšanai un labsajūtai, unikāli pielietojot augus un citas dabas veltes karstuma un mitruma ietekmē. Pirts ir arī ēka vai telpa ar pērtuvi (saskaņā ar 2022.gadā apstiprināto terminoloģiju: https://likumi.lv/ta/id/332803-par-pirts-terminu-saraksta-apstiprinasanu). Pirts ir netulkojams vārda apzīmējums, kas sevī ietver tautas dzīvesziņu. Bieži sarunvalodā pirti dēvē par “ķermeņa, gara un dvēseles dziednīcu vai svētnīcu”.

Pirts tradīcijai Latvijā raksturīgI:

• sena mazgāšanās/attīrīšanās, labsajūtas un dziedināšanās prakse saiknē ar dabu

• plaši pielietota Latvijas dabas bagātība – savvaļas koki, krūmi, augi un dabas veltes

• Ģimenes tradīcija – pirtī iet kopā ar ģimeni, draugiem vai individuāli

• Malkas krāsns un pirts gars no sakarsēta akmens krāvuma

• Ūdens kontrasti

Latviskajā pirts tradīcijā iekļaujas cilvēka veselības uzturēšanas un dziedināšanas zināšanas un pieredze, kas nodota no paaudzes paaudzē. Ar dziedināšanu pirts tradīcijas kontekstā saprotama racionāla veselības uzturēšanas paņēmienu un metožu izmantošana, kā arī augu un dabas līdzekļu pielietošana pirts vidē cilvēka veselības saglabāšanai un atjaunošanai (Ančevska 2020).

Pirts tradīcija ir ļoti sena, tā Latvijas teritorijā ģimenēs tiek praktizēta jau no sendienām – pirmās rakstiskās liecības fiksētas 13. gadsmita hronikās. Vēsturiski pirts tika uzskatīta par tīrāko vietu sētā un tamdēļ ar to saistīti visi lielākie cilvēku dzīves notikumi. Pirtī dzima bērni, turpat gatavojās krustabām, laulībām un citiem svarīgiem dzīves notikumiem. Turpat arī apmazgāja aizgājējus. Pirtī žāvēja augus un dārza veltes, bet melnās dūmu pirtīs arī kaltēja gaļu. Tādēļ var teikt, ka pirtī pavadītie svarīgie dzīves mirkļi, kā arī ikdienas attīrīšanās tai piešķīra svētnīcas lomu. Senie rituāli tiek praktizēti joprojām, kā piemēram, pirtīžu rituāls jaundzimušajam bērniņam un jaunajai ģimenei, satikšanās svinēšanai un ģimenes saišu spēcināšanai. 

Mūsdienās, kad cilvēki ikdienā mazgājas dušā un vannā, latvieši joprojām, kā senāk, pirti kurina ar malku un praktizē pirts tradīciju savās, radu vai draugu pirtiņās. Pirtī iešana ir ģimeniska tradīcija – daudziem Latvijā ir sava vai ģimenes pirtiņa, kas parasti tiek kurināta nedēļas nogalēs. Latvijā pirts tradīcija tiek nodota no paaudzes paaudzē un uzskatāma par daudzu Latvijas iedzīvotāju svarīgu dzīves sastāvdaļu. Pirts vieno ar dabu un ļauj patiesi atpūsties no ikdienas steigas, un ir arī kā sava veida rituāls ģimenes un draudzības saišu spēcināšanai, vienojot paaudzes.

21. gadsimtā pirts ir vieta, kur apzināti, dziļi attīrīt ķermeni, jo, tradīcijai satiekot zinātni, tapis skaidrs, ka, sviedrējot, ķermeni iespējams attīrīt daudz dziļāk apvienojumā ar pēršanos, skrubēšanos un dažādām augu aplikāciju masāžām, kas cilvēkam ļauj justies labāk, uzlabo dzīves kvalitāti un iedarbojas veselību veicinoši. Ar to skaidrojama intereses par pirti palielināšanās, īpaši pēdējos 10-20 gados, jo cilvēks intuitīvi mekē savu miera “ostu” un saikni ar dabu un senču gudrību. 

Ja somi var lepoties ar visvairāk saunu uz vienu iedzīvotāju, tad latvieši noteikti var dižoties ar visvairāk pirtniekiem, jo ar iedzimto prasmi rūpēties par savu tuvāko, latvieši zina un prot veikt pirts procedūras sev un saviem mājiniekiem un pirtī dodas regulāri, nedēļas nogalēs. Pirtnieka aicinājumam nav vecuma ierobežojumu, jo pirtnieks ģimenē var būt kā opis, tā mazs puika, kuram patīk pērt savu tēti. Pienākumi ģimenēs dabiski sadalās pēc katra talantiem un patikšanas, jo kādam tīk kurināt pirts krāsni, kādam siet pirtsslotas, bet vēl kādam pērt un pērties no sirds.

Pirts tradīcija Latvijā nenoliedzami ir “zaļā” tradīcija, jo tās uzturēšanai ir nepieciešamas zināšanas par kokiem, augiem un citām dabas veltēm, un to prasmīgu pielietojumu pirtī. Pirts tradīcija ietver praktiskas zināšanas un iemaņas pirtsslotu siešanā, vispirms ievācot augus, koku zarus, tos sasienot slotiņās, žāvējot un uzglabājot. Visaromātiskākās ir pavasara un vasaras pirtis, kad dabā viss plaukst un zaļo, un tad pirtī tiek nestas iekšā svaigas pirtsslotas un dabas veltes. Ziemas pirtīm tiek izmantoti skuju koki un kaltētas pirtsslotas un augi. 

Latviskā pirtī peras, skrubējas, berzējas un pielieto virkni dažādu pēršanās un  berzēšanās tehniku ar pirtsslotām, augu vīšķiem, sakņu berzīšiem, skrubjiem un citiem, atkarībā no katra gaumes, zināšanām un patikšanas. Kā saka latviešu pirtnieki: “ja, attīrot ķermeni, tiek nejauši attīrīts vēl kas cits, tad pirts diena ir izdevusies”. Tādēļ latvietis ir dziļi pārliecināts, ka pirtī laiks tek citādāk un var nesteidzīgi atjaunot spēkus. 

Pirtī gāju, pirtī teku Pirtī balti mazgājos, | Pirtī mana dvēselīte | Ar Dieviņu runājās (Latviešu tautasdziesma).

Pirtī sastapsi rāmu siltumu, nevis karstumu, jo svarīgi ir lēni, dziļi izsildīties “līdz kaulam”. Tādēļ Latviskā pirtī karstuma un mitruma proporcija ir svarīga un tā svārstās starp 100-120 punktiem, ar to saprotot, ja temperatūra pirtī būs, piemēram, 55 °C, tad relatīvais metrums būs aptuveni 65% un līdzīgi, vai otrādi. Pirtij raksturīgas dažādas ūdens procedūras, sākot ar peldēšanos dabiskās ūdens tilpnēs kā dīķos, ezeros, upēs, tā plaša ūdens pielietošana arī pašā pirts procedūrā kontrasta efekta sniegšanai ķermenim. 

Pirts garu latviešu pirts tradīcijā uztur dzīvā uguns, jo pirts krāsni tradicionāli kurina ar malku, un krāsns akmeņi, kas bagātīgā krāvumā uzgulst uz pirts krāsns, veidojot īpašu pirts garu.

Pirts tradīcija Latvijā ir ne tikai ģimeniska, bet vienlaikus arī intīma – tajā tiek cienīts cilvēka auguma kailums, jo uzskata, ka pirtī veselīgāk iet bez apģērba. Mūsdienās katrs pirtī gājējs to praktizē saskaņā ar individuāliem priekšstatiem, kas izriet no katra uzskatiem un ģimenes paradumiem. 

Vislabāk pirts pieredzi iegūt, ciemojoties vietējās ģimenēs, kuras regulāri praktizē pirts tradīciju un nereti labprāt dalās ar pirts draugiem savās zināšanās. Pirtniekus, pirtsmīļus un pirts draugus satikt iespējams dažādos pirts kopienas pasākumos, kā privātās pirtiņās, tā plašāka mēroga pasākumos – pirts dienās, festivālos un pirts skolās pie ģimenes vai profesionāliem pirtniekiem. 

Rūpējoties par pirts tradīcijas saglabāšanu, vērtības nostiprināšanu un ilgtspējas nodrošināšanu, šī gada jūnija sākumā plānots pieteikt pirts tradīciju Latvijas nemateriālā kultūras mantojuma (NKM) sarakstam. Darbs pie pieteikuma sagatavošanas aizsākās jau 2023.gadā un turpinās joprojām. 

Ja vēlies iniciatīvu atbalstīt jau šobrīd – lūdzam sūtīt privātas atbalsta vēstules uz e-pastu: latvjuPSA@gmail.com. Ar papildus jautājumiem/priekšlikumiem lūdzam zvanīt 29429071 (Aija). 

Lai top – Pirts tradīcijakā Latvijas nemateriālais kultūras mantojums! 

Saturs tiks papildināts tuvākajā laikā…